"Ar Reini es savulaik iepazinos BangBang veikalā. Lēnā garā uzzināju un sapratu, kas ir viņa kaisles un ko viņš, kā saka, dara pa dzīvi. Ticu, ka arī viņam radās pozitīvi iespaidi par mani, jo ik pa laikam mūsu ceļi turpinājuši krustoties. Man ļoti patīk viņa vīzija un tas, ko viņš rada, un man vienmēr ir bijis patiess prieks iesaistīties kādā no viņa idejām. Viņa lielākā un jaunākā avantūra ir savs brends Backdoor Market. Savukārt mana potenciālā avantūra ir sarunas ar līdzīgi domājošiem un ambīciju pilniem personāžiem. Reinis uzreiz bija mana intervējamo sarkasta pirmajā vietā. Mums abiem šis bija kaut kas jauns."
– Artūrs “Mr.Boga” Bogdanovičs
Laikam sākšu ar to, ka šī intervija ir ar tevi – Reini Krūmiņu – kā Backdoor Market (turpmāk tekstā BM) radītāju. Runāšu par tevi kā par BM un otrādi. Taču zinu, ka BM ir arī sava mazā komanda. Varbūt vari nedaudz apgaismot uzreiz par komandu un vai tai ir tendence izplesties tuvākajā laikā?
Es varu sākt ar teicienu – “mazā dīķī zivju ir tik, cik ir”. Dienas beigās komanda ir tie līdzīgi domājošie cilvēki. Arī līdz šim domubiedri ir bijuši, taču tie nekad nav bijuši uz vienas takts vai viena ceļa pretī tam, ko es gribu darīt. Katram ir savs ceļš, jā, bet līdz ar to, tieši pabeidzot akadēmiju, es nonācu pie tā, ka esmu 100% viens šajā visā un kādus divus gadus principā biju iesprūdis; idejas bija, bet realizācija piekliboja. Tad es iepazinos ar Eduardu Krauli; viņš gribēja darīt līdzīgas lietas, liekot iekšā savu enerģiju un pievienoto vērtību. Mēs diezgan ātri viens otru nomotivējām uz to, ka kaut kas ir patiesi jādara. Tolaik man studija bija dzīvoklī un tam visam nebija nekāda nosaukuma; iepriekšējās saistītās lietas bija tā JAUNANAUDA. Mēs ātri vien sapratām, ka ir jābūt darbnīcai, jābūt pārstrādei. Ir jābūt kaut kam, ko mēs darām izklaides pēc, bet tomēr ar realizāciju, lai varētu tikt galā arī ar izdevumiem. Tik ātri, cik tas izauga līdz studijas meklēšanai, tikpat ātri tas izauga līdz brendam un konceptam, jo laikam tās lietas mūsos bija šausmīgi krājušās. Bija vajadzīgs vismaz viens cilvēks, kas iedod motivāciju tās ilgi krātās domas beidzot likt lietā. Trešais BM biedrs ir Gustavs Strads – dalībnieks ar līdz tam mazu pieredzi, taču labu vīziju modē un entuziasmu pret darāmo. Jo ne visiem tas entuziasms ir ilglaicīgs, bet Stradam jau tūliņ otrais gads komandā, pat ja šobrīd šis viss ir kā tāda bezpeļņas organizācija, jo visa peļņa tiek virzīta izaugsmei. Un pēdējais jaunpienācējs ir Toms Kelderis. Toms iesaistās menedžmentā un jautājumos, kurus mums kā darbnīcas cilvēkiem bieži vien fiziski nav laika risināt; viņš arī labi sevi pierāda entuziasmā. Pamatā jau tu vienkārši dod cilvēkiem iespējas un sajūti, vai tas ir mūsu team player vai nē.
Vai komandu gribas izplest lielu vai atstāt pieticīgu?
Gan BM, gan tā komanda ir augoša, taču ar kuru katru tu nedraudzējies un nejūti kopējās enerģijas. Manuprāt, tam ir jānotiek diezgan naturāli. Rīga ir maza, un, ja tev ir, ko likt galdā, tad agru vai vēlu es par to uzzināšu. Ja mēs ejam uz ārzemju tirgu, ir ļoti svarīgi tas, ka komandā katrs zina, ko dara, un katram ir savs pienesums. Tādejādi mēs nepazaudējam laiku. Šūšanas un dizaina biznesā laiks ir nauda. Šobrīd visi, kas mums ir pievienojušies, lielākoties strādā tieši pēc entuziasma principa, bet bieži vien tieši tas atklāj to lielāko degsmi, un tas attiecīgi veido mūsu kodolu. Tieši tas, iespējams, mūs varētu izvest uz ceļa, kas ļautu piesaistīt sava darba profesionāļus, jo mums ir daudzas pozīcijas un departamenti, kurās nepieciešami cilvēki, un tādejādi mēs varam izaugt līdz kopīgam organismam ar lielākām nākotnes ambīcijām; tādejādi mēs varam iznest sevi kopējā kuģī uz atklāto ūdeni arī kā darbinieki – rādīt savas spējas plašākam tirgum caur šo platformu. Liela daļa profesionāļu izvēlās darīt citas lietas vai aizbrauc uz ārzemēm strādāt zem lielajiem nosaukumiem, un mēs attiecīgi viņu nekad neieraugām. Viņš savu pienesumu galdā realizē kaut kur citur. Gribas izaugt līdz tam, ka varam noturēt cilvēkus pie mums.
Cik es zinu, tad ir arī daudzi cilvēki no malas, kas atbalsta, sadarbojas un ir pretimnākoši. Pārsvarā draugi un paziņas, kas lielākoties palīdz ar vizuāļiem, kontaktiem, modelēšanu u.tml. Tos var saukt par BM homies, ne?
Jā, ir cilvēki, kas atbalsta un palīdz bez jebkādiem pretnosacījumiem. Mēs gana daudz strādājam uz sakariem , jo tas beigās ir tas connection ar cilvēkiem, kuriem ir tās viņu lietas dzīvē, ko viņi prot darīt; un tu vari šo kontaktu kārti nedaudz vilkt ārā. Viņu ticība un palīdzība BM arī ir daļa mūsu panākumu atslēgas kustībā uz priekšu.
Un kas bija tevis iepriekš pieminētā JAUNANAUDA? Jo tas arī man vienmēr ir asociējies ar tevi.
Es to nosauktu par grupējumu, kas izauga no tīņu haipiem un galvā uzburtas ilūzijas par to, kas ir stilīgs. Mēs bijām diezgan daudzi un ar laiku sākām taisīt pasākumus. Es to vēl varētu nosaukt par tādu kā SKILLUMINATI apakšnodaļu, jo mēs bijām tie paši dalībnieki un visi pasākumi pārsvarā bija kopīgi. JAUNANAUDA lielākoties aktivizējās ziemās, jo mēs bijām komūna par slēpēm, snovbordu, ekstrēmo sportu, mūziku, street lifestyle un visādu sūdu darīšanu. Un principā no JAUNANAUDA pasākumiem izauga arī Waterfests.
Lēnām virzoties uz konkrētāku sarunu par BM izveidi un tā būtību – vienās no tavām custom biksēm es ieskeitoju Miera Dārza skeitparkā jau 2019. gada vasarā. Vai tolaik tas jau bija kaut kādas lielākas idejas prototips?
Tā bija mācīšanās. Mana pirmā saskarsme ar produkta realizāciju no nulles. Pirms tam bija tikai blanku apstrāde; nekas nebija šūts paša rokām. Tās bija pirmās bikses ar manu audumu, manu dizainu un manu tehniku. Tas bija ievads visam loģiskā formā.
Vēl manos arhīvos ir materiāli, kuros jau nedaudz vēlāk mēs nelielā kompānijā figurējām tevis veidotajās jakās, un tas viss bija zem nosaukuma CONTINUOUS. Vai tam ir līdzīgs stāsts kā tām biksēm?
Tas īstenībā bija labs projekts. Es tās jakas pēc tam arī izlaidu savā pirmajā personīgajā kolekcijā. Vēlāk pēc tās pašas idejas es atražoju jaunas. CONTINUOUS bija ievads tajā, kā var risināt ilgtspējības jautājumu un radīt jaunu dizainu no eksistējošām lietām. Ar to tehniku es jau biju saskāries un tas projekts bija ļoti interesants un artsy. Varbūt tas nebija pats praktiskākais, taču savā ziņā izskatījās neredzēti. Tas bija labs sākums tam, ko tagad jau mēs integrējam pastāvīgi, tikai citādākā formā. Tas bija pirmais izmēģinājums tam, kas var izaugt.
Kopumā BM ir salīdzinoši svaigs un nāca gaismā 2022. gada vidū ar visiem tiem ielu baneriem un pirmo dropu, pareizi?!
Mēs nospraužam, ka BM dzimšanas diena ir 9. maijs, tāpat kā mana, lai nākotnē man būtu izdevīgāk svinēt [smejas]. Bet, jā, pagājušā gada jūlijā izlaidām pirmo lielo dropu. Tā kā produkcijas pieejamības ziņā esam tuvu gadam, taču pirms tam studija strādāja gadu, neko netirgojot. Kopš dropa mēs atkal darbojamies bez jauniem produktiem, jo strādājam pie jaunā stafa. Pēc būtības maijā paliek divi gadi, no kuriem otrais būs bijis aktīvāks un vizuāli redzamāks.
BM ir kaut kas vairāk par vienkārši zīmolu. Tad nu – ko tas elpo, ko vēsta, kāda ir tā būtība, ko tev tas nozīmē?
Šis zīmols pie manis atnāca tik savādi viegli un ērti, un arī koncepts izkristalizējās pats no sevis. Visas tēmas, kas tajā tiek aizskartas, padarīja dizaina procesu vieglu. Bet man nav gribējies palikt tikai pie viena veida koncepta un iegrūst sevi vienā stilā. Līdz ar to BM ir viss... Tam ir ielu modes asinis un tā DNS plūst ekstrēmais sports, popkultūra, hip-hops. Tā divi vienīgie nosacījumi ir ilgtspējība un streetwear. Un viss pārējais – kā, kur, kam, kādam vecumam utt. – ir pilnīgākā brīvā plūsma. Streetwear būtībā ir jebkas, ko tu integrē ielās. Tam, protams, ir savs pamats, kas nāk no subkultūrām, taču tagad tu vari ražot jebko; pat balles kleitu var uzražot ielām. Es neredzu baigos ierobežojumus. Zinu robežas, kuras nepārkāpt. BM galvenie principi ir tā ideoloģijas, kuras rāda, ka tieši MĒS to varam. Tas ir piemērs tam, ka arī šajā pasaules nostūrī stilā, modē, subkultūrās viss ir iespējams un notiek. Un ka mēs varam būt kaut kas vairāk nekā vienkārši zīmols – mums ir pievienotā vērtībā. BM ir mana jēga. Es gribu, lai lasītāji redz vairāk nekā virsējo slāni; lai redz cilvēku, kas grib darīt savu lietu; lai saprot, ka šis ir personiski.
Cik noprotu, BM ir arī sevišķa struktūra?
BM dalās divās daļās – kreatīvā daļa (te dominē pārstrāde un ilgtspējība, one piece un limited edition lietas) un praktiskā daļa (jeb komerciālā daļa, stock jeb kapsulu lietas). Taču vienmēr arī kreatīvā daļa ir ready to wear, pilnībā praktiska un ikdienā velkama. Šī te pirmā daļa ir mana kā indivīda izpausme par to, ko var izdarīt ar apģērbu dažādās formās; kā var dabūt ielu modi uz skatuves; kā var ikdienas parasto izskatu panākt efektīvāku; kā modē var risināt pārprodukcijas un ilgtspējības jautājumus. Tas ir statement’s un mūsu spējas, ko es vēlos cilvēkiem parādīt. Savukārt otrā daļa ir konkrētas lietas konkrētām vajadzībām jeb ikdienas essential items. Tām mēs varam ne tikai mainīt grafiskos dizainus, bet arī uzražot perfektās sajūtas par mūsu perfektajiem fit’iem. Tie ir džinsi, džemperi, krekli utt. Ielu apģērbā īstenībā nav daudz lietu. Mainās pārsvarā silueti. Mēs gribam izveidot savu skatījumu uz lietām, kuras ir nepieciešamas ikdienā – all day everyday, all seasons –, ražot pa savam, bez steigas pieliekot klāt pa vienai-divām lietām. Iepriekš bija krekli. Šogad mēs, piemēram, pieliksim klāt bikses un jakas vairākos izmēros. Tad vēl būs džemperi un treniņbikses. Tā kā tas sortiments aug ar lietām, kuras ir ikdienišķas mājām, āram un visam iespējamajam.
BM ilgtspējības nosacījums – cik daudz tas ir tiešām ekoloģijas faktors un cik daudz tā ir tava dizaina odziņa?
Es neuzskatu, ka es esmu šeit, lai kaut ko glābtu vai mainītu. Es tam pievēršu uzmanību. Un uzskatu, ka tas ir labs piemērs tam, kā tu vari radīt interesantu dizainu. BM pēc būtības nav ar sūtījumu izglābt pasauli, bet drīzāk padarīt šos jautājumus par mūsu dizaina un stila pamatu – tā mēs strādājam, tas ir mūsu atpazīstamības moments. Tādejādi mēs novēršamies no tā kā no obligātas lietas un vairojam kā pašsaprotamu. Liela daļa veco dizainu un materiālu izskatās labi, kad tos atjauno. Tas materiāls var būt pat pateicīgāks. Visādām mazajām niansēm, kaut vai tai pašai organiskās kokvilnas izvēlei, jābūt pašsaprotamām. Mēs esam mazs, augošs uzņēmums, taču mēs saprotam, ka ilgtspējība modē nevar eksistēt – tā var būt apdomīgāka. Modes industrija pati par sevi piesārņo un piesārņos. Mēs vienmēr vilksim apģērbu, līdz nenotiks kaut kas, kas mums liks staigāt kailiem. Par piesārņojuma jautājumu ir jāliek aizdomāties un jāapmāca; jārosina cilvēkus veikt pareizās izvēles. Bieži vien, nopērkot lētāku drēbi, tu būsi ieekonomējis naudu, bet tas produkts tev nebūs sagādājis emocijas, pacēlumu un nebūs saņēmis tavu cieņu. Te mēs aizskaram tādas dizaina nianses kā dizaina pienesums mūsu individuālajās dzīvēs. Bieži vien, nopērkot to dārgo džinsu, tev tā birka iedod mugurkaulu. Citam liksies absurdi, jo tā nav visu cilvēku ideoloģija, tomēr tā ir tāda masu sajūta. Tā tomēr iztaisno tevi un liek tev justies labāk. Bet turpat blakus sajūtām ir arī kvalitāte un pēc kvalitātes mēs arī ejam. Zaļums tajā ir papildu ierocis un dizaina palīgs. Ir interesantāk un jautrāk. Tāpēc BM sadalās tajās divās daļās, jo tajā otrajā viss, ko mēs varam izdarīt ekoloģijas ziņā, ir paņemt zaļo audumu. Jo ražot vairumā pirmo daļu ir fiziski gandrīz neiespējami. Un arī gribas atstāt sevī to kreatīvo darbu un action. Citādāk tas dizains kļūst garlaicīgs, un ar to ātri vien viss beigtos. Tāpēc BM vajag dzinēju, lai tas var ģenerēt jaunas idejas un turpināt būt kreatīvs.
Kā nāca nosaukums un logo?
Vienā brīdī sapratām, ka ir vienkārši jāsāk darīt, jāražo, jāpārdod kaut vai no rokām un vienalga par sistēmu, PVN utt. Attiecīgi bija arī jānāk klajā ar nosaukumu, un man vienmēr likās labi izmantot vārdu “market”, tāpēc ka mēs līdz galam neesam šops vai kas tāds. Un tas arī piestāv visam tam randomam. Tas ir par roku darbu; tas ir tāds kā tirdziņš. Tad mēs ar Edi sēdējām un es uz lapiņas vienkārši uzrakstīju “backdoor” un viss; tas nāca ar tām slēgtajām durvīm. Tas bija tāds “lets make it illeagal, underground”. Nosaukums bija un logo es uzliku galdā jau pēc divām dienām. Es visu laiku domāju, kā lai šo visu vizuāli noreklamē. Durvis jau neliks. Un tad nāca tas atslēgas caurums un mums jau ir koncepts. Tāds underground piesitiens. Tas tev rada tādu nelielu satraukumu; kā nelegāls pokera mačs kādā alejā, kurā ieiet pa aizmugurējām durvīm. Tas atslēgas caurums kalpo kā tāds teleports uz mūsu stāstiem. Attiecīgi BM apzīmē slēgtas durvis, pie kurām ne visi tiek klāt, jo šim brendam nav jāizaug, izpatīkot visiem. Bet visi drīkst ieskatīties atslēgas caurumā. Mums jāaug tādiem, kādi mēs gribam būt un tas arī ir pamatā šim nosaukumam un konceptam. Tas ir slēgtais pasākums visiem tiem, kuri to visu redz un sajūt. Nauda bieži vien šim visam traucē un tomēr nākas nedaudz pielāgoties visiem, bet galu galā mēs ražojam sev un citiem, kam patīk, un uzreiz esam vienā laivā. Tas ir liels uzdevums – nebūt brendam, kas ražo PRIEKŠ snoveriem u.c., bet gan KOPĀ AR viņiem. Vai uztaisām kopīgu pasākumu, atbalstam, dodamies kaut kur kopā. Tam nav obligāti jābūt oficiālam team’am. Man gribētos šo visu veidot ar atgriezenisko saiti, veidot savu tusu no visām pusēm un lai tā komūna ir fun to have, fun to be here; mēs jautri pavadām laiku, baudām dzīvi un paralēli kruķijam produktu. Jābūt kopienas sajūtai, kuru mēs radām socializējoties, darbojoties, braucot, skatoties, iepazīstot utt.
Un no kurienes nāk iedvesma?
Mana ticība ir tāda, ka pilnīgi viss, ko tu dzīvē dari, ir saistīts ar kādu no apļiem tavā dzīvē. Piemēram – desmitgadīgs bērns savu tā laika influenci, iespējams, atražos vecumdienās; tas, kur tu esi iedvesmojies jaunībā, paradīsies vēlāk lietās, kuras tev patīk; ja tev bērnībā patika futbols, bet tu neesi saistījis ar to savu dzīvi, tu tāpat turpināsi to skatīties. Es jau no astoņu gadu vecuma uzaugu ekstrēmo sportu vidē, it īpaši ar snovbordu. Es paspēju uzaugt ar to laukos, bet lauku rotaļīgumu pārslēdza kabeļtelevīzija, un es uzskatu, ka tieši kabeļtelevīzija ir ļoti liels iemesls tam, ka mēs kā deviņdesmito bērni kaut kādā veidā atražojam lietas, kas ir saistītas ar MTV, Cartoon Network, Extreme Sports, ar tā laika filmām. Tā mēs pēkšņi dabūjām sevī ārzemes. Tā ir spēcīga ārzemju ietekme, un mēs tik ļoti cenšamies sasniegt to globālismu, jo “mēs taču arī tā varam”. Manas lielākās influences tādā ziņā ir hiphops un ekstrēmie sporti.
Tu man, kā reiz savulaik minēji, un arī pēc iepriekšējām atbildēm var noprast, ka ar BM tu vēlies ielēkt tieši šajā extreme un hiphop pasaulē. Vai šobrīd tas ir kaut kas vairāk par bērnības influenci?
Šobrīd nav vēl konkrētas skaidrības par šo visu, jo mēs tam visam esam sākumā un nezinām, kur ar to tiksim. Grūti atbildēt uz jautājumiem, kas tev ir vienkārši sirdī. Kad ir tā sajūta, ka ir kāds uzdevums tiešā saistībā ar šo, tāpēc ka tā ir daļa tavu asiņu. Es esmu emulators un sūdīgs piemērs kādai konkrētai lietai ekstrēmajā sportā. Es biju tas sīkais, kuram kājās bija slidas, bet pie somas klāt skeits, jo man abi vienādi patika. Un man influence sitās no abām pusēm tajā brīdī. Tāpat es dievināju motokrosu, bet man nebija nekāds sakars ar to; es tam vienmēr biju pārāk bailīgs un nevarēju tajā iekļūt. Taču pamatu pamats bija snovbords. Arī apkārtējie, kas ar to visu nodarbojās, atstāja nenormālu iespaidu, un tā nu es neesmu mainījies. Es esmu izgājis cauri visādām dzīves fāzēm – nopietnais, saldais, platais u.c. –, pamēģinājis visādas sajūtas, taču tagad savos trīsdesmit gados es izskatos tāpat kā savos vienpadsmit. Tas bija tas laiks, kad es interesējos par visām ekstrēmā kanāla raidītajām sacensībām. Radīt sev un zināt, no kā tas radies, arī savā ziņā ir mazais uzdevums. Jo, piemēram, ikdienā motokrosa bikses neviens nenēsā; to uzvelk retais un uzreiz kā modes statement’u. Tāpēc nākamsezon BM taisa motokrosa cimdus. Tāpat arī ar skeitborda biksēm, kuras pamatā būs vienkārši platas bikses. Bet šeit jau ir citas lielas sarunas aisbergs – par to, kurā mirklī un kā kura subkultūra sāk patērēt citu subkultūru, un kura no tām popularizēja otras produktu. Piemēram, tie paši skeiteri sāka patērēt hip-hop look’us un tagad visi saka, ka tas ir skeiteru stils un visi sīkie grib izskatīties tieši tā, jo skeits kļuva globāls. Mēs gribam augt līdz tam, ka varam daļēji atbalstīt šos sportus lokāli, tādejādi atstājot tur arī savu footprint’u. Varbūt es neizvēlējos kļūt par core skeiteri, toties, iespējams, tad es nebūtu nonācis līdz kaut kā šāda radīšanai. Man nešķiet, ka es nevaru radīt savu pienesumu, nebūdams pastāvīgi skeitparkā. Es varu atrast atbildes uz jautājumiem un problēmām, kas eksistē šo sportu apģērbos un stilos, un paralēli atbalstīt šos sportus. Es šeit savelku tādas paralēles – tagad Latvijas skeitparki ir krasi auguši; senāk tos būvēja pēc viena Latvijas Finiera šablona. Un šobrīd mode ir kā skeits tajā Latvijas Finiera ērā. Un es ļoti ceru, ka arī mēs iesim uz āru un augsim. Kaut kādā ziņā BM sasaistās ar to mazā Sprīdīša principu – pāri asinīm, nabadzību un grūtībām tapāt saglabā savu kvēli īstenot savu sapni. Un es gribētu atbalstīt jebkuru citu cilvēku, kurš ar tādām sajūtām dzīvo. Nav tā, ka es to visu izdomāju; es atzīstu savas influences un pie tā arī palieku. Varbūt kādu dienu es arī izaugšu no tā un došos citos apvāršņos.
Manuprāt, tām subkultūru savstarpējām ietekmēm labs piemērs ir NikeJanoski apavi, kas ir tīrākie skeita apavi, taču vienā brīdī tos sāka nēsāt ja ne katrs trešais. Vai tev ir pārliecība, ka gan vispārīgi modes industrijā, gan šajās ekstrēmo sportu industrijās vēl ir vieta jaunam apģērbu brendam?
Par to es esmu domājis un līdz ar to uzdevis to mūžīgo jautājumu – kāpēc?! Laikam jau jebkurš darītājs nonāk pie šī jautājuma. Esmu pamanījis to, ka Latvijā šis “kāpēc?!” diemžēl ir negatīvs. Un tā ir mūsu problēma – mēs uzskatām sevi par nelietderīgu tajā, ko dara jau kāds cits. Un tajā mirklī sadeg visvairāk tiltu uz reāliem talantiem, un tiek atstātas iespējas kādam citam atņemt mūsu sapņus un noteikt, kas ir labs un kas ir slikts; stilīgs un nestilīgs. Līdz ar to te nav runa par vēl vienu streetwear brendu, bet gan par to, ko jau sākumā aizskārām – ka tā ir mana jēga un man to patīk darīt. Un tādā gadījumā nav svarīgi, vai tu esi kārtējais brends tirgū, bet gan tas, ka tu pilnveidojies kā cilvēks. Un tad, ja viss šis pasākums ir veiksmīgs, jautājums ir par to, vai tev ir talants un ko pielikt galdā. Tās ir tās nianses, uz kurām mēs cenšamies kreatīvi atbildēt ar jaunām lietām. Nav konkrētu atbilžu, kamēr nav izdzīvots. Par to, vai bija jēga un vai ceļš bija tā vērts, mēs varēsim atminēties vecumdienās, spēlējot domino. Varbūt tad es nožēlošu, bet tas nemaina būtību, ka gan ceļš, gan sacensība ir interesanti. Tu ej un mēģini parādīt, kas tevī ir iekšā, un tam ceļam jābūt pilnam ar notikumiem un patiku. Ejot tālāk, mēs redzēsim vairāk un visas šīs atbildes kļūs skaidrākas. Loģiski, ka nav vajadzība pēc vēl viena bezpersoniska uzņēmuma, bet tieši tāpēc es tam sevi nekad neesmu pielāgojis. Šis ir vispersonīgāk, cik vien personīgi var būt. Te ir tas mērķis un obligācija nonākt uz lielās skatuves un sasniegt to, ko visu dzīvi esi vēlējies. Caur sāpēm, asarām, asinīm. Un tas, ka es esmu palicis šeit, nevis aizbraucis prom, dod vēl vairāk adrenalīna un vēl plašāku uzdevumu.
Atbildot konkrētāk uz jautājumu – vienalga cik to brendu jau ir, mēs darām to sev un savai izaugsmei. Un tas agru vai vēlu parādīsies, jo īsts atpazīst īstu un māk atšķirt brendus no vienkāršās smukās uzmestās fasādes. Un arī es protu atšķirt, kuri ir īsti un kuriem vienkārši fakta pēc gribas kaut ko padarīt. Paaudzes mainās, lietas mainās un arī ēdienu neviens jaunu neizgudro, bet vienkārši ieliek jaunā iepakojumā un cilvēkam patīk. Jauni brendi parādās visu laiku. Un tad tu dzirdi “O, man lūk tas Stelpes ūdens vairāk garšo”, un attiecīgi Mangalis jau ir bijis tik ilgi, ka visiem jau ir slikti. Bet beigās jau tie visi ir tie paši sūda ūdeņi, un Mangalītis savulaik garšoja visiem – man, tev, mammai, kaimiņam. Te ir tas stāsts par to, ka visu laiku rodas kaut kas jauns un vieta ir, bet ir atšķirība, vai tev tavs brends ir svarīgs, vai tas tevi pabaro un priecē. Es esmu fuckin’ laimīgs, ka es šo daru, un te kaut kam jābūt. Man šausmīgi patīk redzēt cilvēku uz ielas ar tavu lietu un to, ka viņš/viņa tajā izskatās labi. Tās, manuprāt, ir vienas no labākajām dizainera sajūtām. Jo dažreiz plika tā lieta izskatījās sliktāk, bet virsū uz cilvēka tā izskatās pavisam labi. Tas pabaro manu iekšējo izsalkumu. Tā ir tāda gandarījuma sajūta par to, ka šim dizainam bija jēga, jo tas papildināja tikko gan to cilvēku, gan mani.
Bieži redzi savus produktus ielās? Un vai BM jau ir ieguvis plašāku atpazīstamību? Un vai līdz ar brendu aug arī tava atpazīstamība? Ir dzirdēts, ko tauta runā?
Nebija jau nekas daudz no stock lietām un visi aizgājušie one piece produkti redzas retāk. Vasarā dominēja maikas un somas. Patīkami redzēt savējos “armijniekus”. Kā jau es teicu – tā ir tāda kā komūna, pēc kuras atpazīsti savējos. Bet nākamā patīkamā sajūta ir, kad tavu lietu ir uzvilcis cilvēks, kuru tu vispār nezini, vai, ja ienāk pasūtījums no ārzemēm vai no laukiem. Un tad tā lietiņa aiziet vai nu kaut kur tālu, vai arī uz kādu nostūri. Tas tomēr nav tas pats, kad čomiņi valkā. Ir patīkama neziņa par to, kā tie cilvēki ir uzzinājuši par mums un kāpēc.
Vēl joprojām eksistē tas faktors, ka manu vārdu, uzvārdu izceļ pirms BM. Es nesaku, ka esmu kaut ko baigi izdarījis, bet kaut ko jau esmu un esmu to parādījis. Var just, ka cilvēki piešķir manam darbam pozitīvo zīmi un līmeni un ka parādās uzticība kvalitātei, un lielai daļai izveidojas arī garantija, ka ar Reiņa taisīto viss būs kārtībā. Un pat, ja nav, tad zina, ka nākamreiz būs, jo saprot, ka tas ir augošs organisms. Bet nu mazajā Rīgā tā atpazīstamība nav grūta. Kā saka: “Es nezinu, ko mēs nepazīstam un kurš mūs nepazīst.” Līdz ar to, protams, mums ir sava atpazīstamība un cilvēki grib strādāt ar mums, atminās par mums. Tas ir laika jautājums, līdz viss izplatīsies plašākā mērogā.
Un kā ar heiteriem?
Man personīgi, protams, acīs jau neviens neko nav teicis. Acīs visi klusē. “Tas, kurš heito, nekad dzīvē nav labākā pozīcijā par tevi”. Neviens, kurš ir veiksmīgāks, tevi nenoliks, jo viņam tam nav laika un nepieciešamības. Bet mani tas arī vispār nevarētu baigi raustīt. Man ļoti nepatīk viena lieta – ja man ir gadījies kaut kāds brāķis, un par to tiek runāts kā par manu kvalitāti. Es savus brāķus izlaboju. Ja man pasaka, ka šeit kaut kas nav bijis kārtībā – atrisināsim. Nebaidāmies izteikt to, ka ir bijis jūtams brāķis, nevis slikta kvalitāte. Jo, ja tas aiziet tālāk, tas man būtu aizvainojoši; it kā mēs te mēģinām izdarīt ātrāk, nekvalitatīvāk un tikai pelnīt naudu. Bet viss pārējais heits, kas kaut kur varētu būt, laikam vispār nerausta. Visi, kas kaut ko dara, dabūn kaut kādu heitu. Līdz šim manējie vēl laikam nav bijuši skaļi. Bet jo lielāki mēs paliksim, jo tie paliks skaļāki.
Bet tas jau arī savā ziņā labs rādītājs.
Tieši tā! Tas tikai un vienīgi parādīs to, ka tu actually sāc kaut kur parādīties plašāk. Varbūt tad tieši tāpēc viņu vēl nav, jo mēs nekur baigi vēl neesam nonākuši. Un arī lielākā daļa no industrijas jaunās paaudzes, kura varētu kaut ko teikt, ir izteikusies ar respektu. Tas mani priecē, jo tas nozīmē, ka es varu dot jaunajiem kādu stimulu un piemēru un ka to nevis nodirš, bet novērtē. Tas jau, manuprāt, arī ir kaut kas nebijis latvietim – neiedirst citā dārziņā [smejas].
Cik daudz pašam sanāk nēsāt savas drēbes?
Tik, cik mums to kreklu bija. Pārējās lietas visas notirgojās. Un es attiecīgi zinu, ka tās lietas, kuras man patīk, es agrāk vai vēlāk uztaisīšu arī sev. Bizness ir bizness, un tā nu es te deldēju vienas un tās pašas bikses un džemperi jau septīto gadu no vietas, kamēr mēs vēl neesam nostājušies uz kājām [smejas]. Man arī sen ir beidzies tas “dress to impress” laiks. Naudiņa tiek likta brendā; tas ir svarīgāk. Pēc tam es, protams, gribēšu vilkt visu savējo. Uz sevis jau arī sanāk izrādīt un izcelt. Un citus nereklamēt. Tam ir vairāki bonusi un pienesumi.
Atgriežoties nedaudz atpakaļ – cik lielu boost’u šim visam deva tava otrā kolekcija 2020. gadā – Neformāļi?
Neformāļi, protams, šobrīd ir vislielākais stūrakmens, ja kādam ir kāda reference uz mani šajā sfērā. Tas bija tas pirmais solis, lai parādītu visiem, ko es patiesi domāju, sakot, ka es nopietni eju šajā iekšā. Teiksim tā – es pirmo reizi parādīju savas olas. Caur šo kolekciju es iepazinu, kas ir koncepts, kas ir jēga un kas ir stāsts; ka katrai detaļai un lietai ir jābūt kādai nozīmei, bet ne obligāti izražotai. Jāsaprot, ka dizains iet roku rokā ar konceptu vai stāstu. Ja pirmajā Kids with Guns kolekcijā man galvenais bija kaut ko uzražot fakta pēc, tad šajā es paņēmu visu personiski. Savukārt nākamajam, kas nāks ārā, jau jābūt “es kā briedušāks; es jau saprotu dizainu; zinu, kā man jārunā, kāpēc es to daru un kā iesaistu savu personību”. Neformāļi bija tādas kā kristības; turklāt tas notika baznīcā. Tā bija mana iekristīšana šajā industrijā – individuāli uztaisīt skati, izdarīt visu pašam; parādīt, kas tu esi, ko tu spēj un ka tu esi tur, kur tev jābūt. Tas gan norūdīja, gan uzlika latiņu. Tāpēc, kad BM izlaida testu, tas tiešām bija tikai tests. Tā nebija mūsu pirmā kolekcija. Tas bija kaut kas, ko iespējams līdzīgu redzēs. Varbūt kāds jau saskatīja nianses, kuras tiešām būs daļa pirmās kolekcijas. Īstās kolekcijas. Tas būs tāds ievads visam un solās būt grandiozi.
Cik daudz tu šobrīd vari un vēlies pastāstīt par jauno – pirmo BM kolekciju?
Tāpat kā iepriekš būs 50/50 – komerciālā daļa un kolekcija kā kolekcija. Bail šobrīd pateikt par daudz, jo, ja nu gadījumā kaut kas noiet greizi saistībā ar pašu pasākumu. Bet plānojas runway, pop-up; lai būtu arī fiziska vieta, kur cilvēkiem apskatīt un izveidot saiknes. Plānojas liels interaction ar visiem, lai var iepazīties, patusēties un veidot jaunu burbuli. Kolekcijai ir arī savs background un dziļāka nozīme, bet to vēl izlems, vai stāstīs. Galvenais būs radīt labu apģērbu, labi apskatāmu apģērbu; tā, lai tas reprezentē kaut ko jaunu šajos tehniskajos izpildījumos. Ja kādam kaut kas nepatiks, es vismaz pievērstu uzmanību risinājumiem un tehnikai, un tam, ka šajā jomā ir spēlētājs, kas aizdomājas par ilgtspējību. Šī modes skate parādīs to, kādos virzienos mēs varam iet un ejam un ko mēs jūtam ar šo visu. Ja kādam likās, ka tas tests bija labākais, ko mēs varam, tad viņš dikti kļūdījās un tam cilvēkam nāksies to visu pārdomāt. Jo apjoms ir milzīgs priekš šī mazā tirgus. Mēs būsim izdarījuši elles darbu, un ir jābūt lielam efektam. Neaizmirsīsim, ka tas ir radīts Latvijā. Viss būs atvilkts uz šejieni, salikts kopā un sašūts utt. Redzēsim, kā mums sanāks. Vēl jau nekas nav izdarīts [smejas]. Tam visam vēl ir tāds baiļu faktors.
Viena no paveiktajām lietām ir BM kastings. Kādas bija sajūtas vilkt plusiņus un mīnusiņus atbildē uz cilvēku, teiksim tā, priekšnesumu? Vai tev šķiet, ka tu esi pietiekoši kompetents vai arī tev svarīgi ir tīri tas, ka tu zini, ko tev vajag skatē?
Ir cilvēki, kas to dara visu laiku, un viņi automātiski redz, kurš modeļu industrijas principos ir labāks. Es nevarētu teikt, ka esmu kompetents tanī, jo es uz lietām skatīšos tikai un vienīgi caur savu aci. Ja kāds teiks: “Šis neder, jo nav pēc standartiem,” es teikšu, ka es to tā neredzu. Es redzu attieksmi, izgājienu, seju jeb punktus, kuri man patīk. Un, ja es to cilvēku redzu tajā izskatā, tad ar to pietiek. Es izvēlos tīri pēc emocijām un tā, kādiem look’iem viņi ir vajadzīgi. Protams, ka, jo profesionālāki ir tie cilvēki, jo vairāk tu tos izvēlies. Jūt jau to profesionalitāti. Arī te mēs atduramies pret finanšu faktoru, jo tomēr arī modeļiem ir jāmaksā. Mēs diemžēl šobrīd taisām to visu kā tādu pieredzes jautājumu bez honorāriem, bet tas nenozīmē, ka mēs strādājam ar kaut ko sliktu. Tas vēlreiz atgriežas pie tā jautājuma par komandas būtību. Uz to brīdi tie cilvēki ir BM komandā, jo ir pieņēmuši lēmumu veltīt tam laiku, atbalstīt mūs bez pretnosacījumiem. Un es cienu jebkuru no šiem indivīdiem. Mums bija ļoti daudzi pretendenti, un rezultāts, manuprāt, ir ļoti interesants; ir pat ekstra rezerves. Redzēs, kā viņi visi izskatīsies apģērbos un meikapos.
Tad jau varbūt kāda brīdī BM komandā būs arī atsevišķs modeļu departaments. Būs BM model agency?!
[smejas] Es domāju, ka vairāk vai mazāk būs tā, ka būs modeļi, ar kuriem gribēsies strādāt visu laiku. Kopā sākām – kopā ejam tālāk. Redzēs... Aģentūra vēl nav padomā, bet kāpēc gan nē.
Pašā sākumā pie ruļļiem būdams pilnība viens, tu spēj izdarīt visu, sākot ar research līdz gala preces iepakošanai. Kas būtu tava iecienītākā un riebīgākā darba daļa iekš BM?
Man besī risināt jautājumus, uz kuriem nav atbildes. Es pat teiktu, ka bail. Un attiecīgi riebjas bailes. Dedlains ir ļoti stulbs moments, jo tu nezini, vai pagūsi atrisināt kādu jautājumu, kas bieži vien ir atkarīgs konkrēti no šuvējiem un tehniķiem. Bet nav tā, ka darbībā kaut kas konkrēts riebjas. Noteikti dodu priekšroku praktiskajam darbam, un nepatīk pavadīt pārāk daudz laika organizēšanā, plānošanā, zīmēšanā. Patīk, kad jau ir gatava ideja un tu sāc cept augšā. Visas mazās lietiņas – podziņu izstrāde, maisiņi, birciņas, uzlīmes. Tas ir tas excitement. Detaļu pārdomāšana ir tādas jautrās lietas. Tās tevi nekādā veidā nesabojā un nav riskantas. Jo es neuzticos sev tehniskajos izpildījumos saistībā ar modelēšanu un piegrieztnēm, jo nav tāda background’a. Man ir pārliecība par pilnībā visu, bet, ja man tagad ir jāuztaisa kolekcija, tad es labāk uzticos kādam, kas ar to nodarbojas, tikai tāpēc, lai garantētu kvalitāti. Ir lietas, kuras iemācos pašmāju ceļā, bet man nav tik daudz laika, lai apgūtu visas piegrieztnes visa veida stilos un izmēros. Līdz ar to ir lietas, kuras labāk lai dara kāds cits. Jo arī, ja tev ir jāuzšuj bikses, kuru kvalitāte atbilst visiem Eiropas standartiem, tad loģiski, ka es labāk ļauju to izdarīt rūpnīcai. Es savukārt esmu visu izvēlējies, sataisījis, sagatavojis. Dienas beigās kvalitāte ir svarīgākā lieta, ko mēs varam parādīt. Bez kvalitātes parādās bezjēdzīgums. Manās acīs kvalitātes uzsišana ir mūs svarīgākais ceļš.
Iepriekšējās atbildēs piemini bailes. Kuras ir tavas lielās bailes jau kā dizaineram?
Te ir tās psiholoģiskās spēles ar maziņš pret liels. Tāpēc plašs dzīves redzējums un varbūt tā studēšana ārzemēs bieži vien iedod tev labāku mugurkaulu saistībā ar to atbildi, ko es mēģināšu tev tagad apteikt. Nākot no šī mazā dīķa, tajā lielajā dīķī tu jūties nepilnvērtīgāks. Bet no tā stragla vien tavas zvīņas jau ir tik cietas, ka tās pat ar nazi vairs nav pārgriežamas; tu īstenībā vari būt daudz spēcīgāks par citiem, bet tāpat redzi sevi kā mazāku spēlētāju. “Lielajos taču ir tās lielās lietas”. Te ir tās eksistenciālisma domas un šaubas, kuras, protams, nav patīkamas, bet tās tāpat nāk tevī iekšā, lai arī manas labās domas ir stiprākas. Risks, bailes nodedzināt citu cilvēku uzticību tevī, atbildību pret citiem. Tas viss eksistē. Tie fakti – patstāvība, atbalsts no ģimenes, attaisnošana, citu ieguldītais laiks manī – uzliek smagumu uz pleciem. Un ar katru tādu nepārliecinātību tie pleci paliek smagāki. Es noteikti cenšos atvieglot tos. Ja es mentāli spēju sevi nokoordinēt, ka to smagumu es nesu ar prieku, tad viss ir kārtībā. Tā ir cīņa ar sevi un bailes ir neziņa. Konkrētajos piemēros man vienmēr ir bail tikai no neziņas. Nezinu, vai dabūšu telpu vai finansējumu, vai šuvējus; vai mani novērtēs ārzemēs; bailes, ka ir iztērēts kaut kāds ģimenes līdzeklis savā ambīcijā. Baiļu sajūtas neeksistē, tiklīdz tu esi tās neziņas atrisinājis. Tas laikam ir tāds psiholoģijas 101 princips.
Kāds šobrīd ir tavs viedoklis par akadēmijā iegūto, ņemot vērā to, cik daudz esi apguvis pašmācībā?
Šobrīd, ejot iekšā industrijā, tu saproti, ko vajag un ko nevajag. Ja tu esi vienkārši dizainers, kas tikai zīmē, tad tev ļoti daudz nevajag, kā tikai labi atrādīt savu ideju. Bet reku mēs saskaramies ar to, ka viss ir jādara vienam pašam kā one man army visos departamentos. Tad tu redzi, kurš departaments tev ir švakāks un kurš stiprāks, un tad varbūt ir nedaudz žēl, ka nav bijis nedaudz vairāk laika vai entuziasma šīs lietas pamācīties. Man tās ir kaut kādas tehniskās lietas, kuras šobrīd ir jāmeklē kā outsource, vai jānāk kādam palīga, jo nevar to izdarīt profesionalitātes un/vai laika ziņā. Akadēmiski tu tāpat nekad visu neiemācīsies, jo pie mums arī nav tāda veida sistēmas. Un šis nav šāviens neviena dārziņā. Tās pirmkārt ir sadalītas uz pusēm – māksla un tehniskais – tāpēc ir RTU un LMA. Abiem diviem riktīgi pietrūkst tas otrs. Un šo pašu varu teikt savā daļā. Tad vēl ir trešā lieta visam pa virsu – neviens tev neiemāca to biznesu. Tās ir tās trīs komponentes – tehniskā, konceptuālā un biznesa –, kuras akadēmiskajā formā mums pieklibo, un varbūt, ja tās būtu labākas un vienotas, tad mums nāktu stiprāki talanti. Bet vispār akadēmiskajai videi es dodu plus zīmi, tāpēc ka tā tev iedod sacensību. Manā piemērā akadēmija bija vislabākais dzinējs. Tas man iedeva sajūtu, ka ir ļoti daudz jāizdara ļoti īsā laikā. Iepriekš man bija pārāk mazs stimuls, brīva izvēle ātrumam un vēlmēm, bet akadēmijā tu vairs nevari izvēlēties. Nav laikā – neieskaitīts! Tas ir tas akadēmiskais dzinulis. Ir forši pabaudīt dzīvi, bet arī es, piemēram, šobrīd uzskatu, ka daļu tā sava divdesmitnieka es varēju aizvadīt, vēl vairāk praktizējoties. Šo var saprast akadēmiskajā vidē, jo parādās tas, cik ļoti tev interesē tā lieta. Ja neinteresēs, tad tā būs tā pati laika iztērēšana. No loģistikas es uzreiz aizgāju prom. Pabeidzu uzņēmējdarbību – jā, uzzināju, kas ir mikro, makro un elementārie pamati. Bet tāpat biznesu iemāca dzīve. Un stilā es jutu aizrautību jau no pirmās dienas LMA. Zināju, ka tas ir manējais.
Par darbnīcu – tu minēji, ka doma par darbnīcu pa lielam radās uzreiz.
Jā, jo vajadzēja izvākties no dzīvokļa. Dzīvoklī fiziski nevarēja produktīvi darboties. Mēs, kopš pārvācāmies, pirmajā pusgadā izdarījām tikpat, cik es izdarīju iepriekš sešos gados. Tas tik bija statistikas lēciens. Produktivitātes ziņā mēs strādājām kā melnstrādnieki. Mēs maucām. Ne dienu, ne nakti neredzējām. Bija mirklis, kad man neeksistēja stundas. Bija reizes, kad es te paliku pa nakti, lai varētu agrāk celties un pabeigt darbu. Jo bija un vēl joprojām ir atbildība nomaksāt īri. Pārvācoties mums nebija nekādu ienākumu. Mums obligāti bija jāražo kaut kas, kas pat nav tieši saistīts ar BM. Tas tāpat kā iemesties ūdenī un mācīties peldēt. Caur visām grūtībām mēs ātri vien adaptējāmies. Tagad jau ir bišķīt vieglāk – ir kaut kāda uzticība, atbalsts, esam izsitušies. Darbnīca bija pirmais solis, kurš mums ir jāsper. Dzīvoklis bija komforta zona, un no tās bija jāizkāpj. Šeit tas kļuva par darbu un baigo stimulu.
Kura šobrīd ir darbnīcas lepnākā iekārta?
Mans izšujamās mašīnas pirkums ir mans vislabākais pirkums līdz šim. Ar to es iemācījos pilnībā visu par izšūšanu; pašmācības ceļā. Man paziņa palīdzēja uzlauzt to sistēmu uz datora, lai varētu dabūt speciālo aplikāciju, citādāk tā maksāja kādu pusotru tūkstoti. Nepirktu taču par pusotru paku aplikāciju. Pati mašīna maksāja ap divām, un es to jau sen esmu atpelnījis. Tā bija vislabākā un stiprākā pieredze, un tā mums palīdzēja ļoti daudz rēķinus nomaksāt un vispārīgi izručīja. Manuprāt, arī manā stilā ir jūtama tās ienākšana. Mēs ļoti daudzos dizainos izmantojam embroidery; mums ļoti patīk tā tehnika, un tā ir daļa mūsu rokraksta. Tagad mums ir viens jauns šūšanas smagsvars, kas atrisina iepriekšējās smaguma un stipruma problēmas. Testēsim... Atkal varēsim sasniegt kvalitāti, ko iepriekš nevarējām. Paklājmašīna bija jautra, taču tā ir tāda lieta, kura ir satisfying for first times un tad tā kļūst apgrūtinoša.
Cik liela nozīme tavā darbībā ir collab projektiem?
Man patīk citu cilvēku darītās lietas. Man patīk viņus atbalstīt un sakonektēties draugu līmenī. Man nepatīk collab tikai tāpēc, ka jāuztaisa fakta pēc ar kādu, kas ir popping jeb “O, dzirdēji – šie kaut ko baigi krutu dara, mums obligāti jāuztaisa collab ar viņiem ...
... jo tad mēs arī tagad būsim kruti.”
Jā! Protams, ir collab, kuros tu vienkārši jūti labas enerģijas. Lielākoties tagad jau uz 95 procentiem mēs to darām tikai ar draugiem. Ar cilvēkiem, ar kuriem mums ir labas attiecības, kuru lietas mums patīk, ar kuriem mums ir, par ko parunāt pie alus glāzes. Tas ir galvenais, ko es gribētu saglabāt. Plus tas, ka mēs varam palīdzēt viens otram un, ejot uz āru, varam paņemt arī to mūsu draugu līdzi un otrādi. Pagrūstīt vienam otru. Un man nav svarīgi, vai man kādu reizi arī nav neviens collab, bet galvenais, lai tas ir harmoniski.
Kā, tavuprāt, vai nu jau pēc tavas pieredzes ir ar atbalsta saņemšanu tavai jomai Latvijā? Vai Latvijā vispār ir nauda un atbalsts? Vai tomēr savtīgums šeit ņem virsroku un svarīgi ir vienkārši uzdurties brīnumam?
Atbalsts konkrētajā sfērā nav. Pieņemsim, lauksaimniecībai atbalsts ir, bet tā ir vajadzīga valstij. Ir, protams, konkursi, kuros jebkurš uzņēmums var piedalīties un tikt pie atbalsta. Esmu pieteicies, bet neesmu vēl dabūjis, līdz ar to nezinu, cik labi tas strādā vai nestrādā. Privātajā sektorā atbalstītāji ir tikai un vienīgi tad, kad tev ir, ko dot pretim.
Nevis ir atbalsts – ir rezultāts, bet gan otrādi...
Jā. Tad, kad tev ies, tad ies ar tevi kopā. Nevienam jau neinteresē. Viss ir atkarīgs, kā tu savu rezultātu parādi. Labdarības organizācijas mums te nav.
Noslēguma jautājums būtu tāds – ja tev būtu iespēja mainīt vienu lietu modes industrijā, ko tu mainītu un kāpēc?
Es laikam gribētu mainīt to, ka modes industrija ir kļuvusi par tādu kā izklaides industriju. Viss tas augšējais gals domā tikai un vienīgi par to, kā pievērst tev uzmanību. Viņiem interesē tikai klikšķis un ažiotāža. Tas liek jautāt, vai vispār modē ir svarīgs pats apģērbs? Mirkļiem es par šo aizmirstu pats. Arī man kārtējo reizi sev jāatgādina, ka apģērbs ir tas, kas ir svarīgākais, nevis tas, kāda veida šovs ir bijis un ar kādu budžetu. Lielā industrija cenšas tevi izklaidēt ar līdzekļiem, kas nav pat saistīti ar apģērbu. Kropļo formas, saliek briesmoņus un goblinus neformīgā apģērbā, kuru nekad dzīvē neviens cilvēks praktiskajā formā nevēlētos un netaisās nēsāt, tikai tāpēc, ka tas izskatās avangardiski.
